20.04.16

Vai reliģija Latvijā ir atdalīta no valsts?

Vai reliģija Latvijā ir atdalīta no valsts?

Ar brīdi, kad sākās masveida histērija par bēgļu un imigrantu uzņemšanu Latvijā, kurai sekoja visdažādākās rasisma, ksenofobijas un cilvēka naida izpausmes, manī radās vēlēšanās izprast šo parādību izcelsmi. Pirms izteikt savu viedokli, ķēros klāt paša zināšanām šajā jautājumā. Pārliecinājos, ka no imigrantiem (un citiem pasaules iedzīvotājiem) atšķiramies antropoloģiski un esam tādi paši cilvēki, ka viņi. Tātad rasisma izpausmēm nav nekāda pamata. Toties lielākas atšķirības mums ir morāles un tikumības attīstībā, kuru pārsvarā ietekmē reliģiskās ideoloģijas. Tieši tāpēc gribēju izpētīt, vai valsts ir atdalīta no reliģijas un kāda ir tās ietekme uz mūsu sabiedrību.
Mēģinot atbildi uz paša sevi uzdoto jautājumu uzreiz jānosaka definīciju izmantojamiem terminiem (izmantojot, tezaurs.lv).
Valsts - politiska organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vispārobligāta vadīšana, pastāvošās iekārtas saglabāšana; zeme, teritorija, kurā pastāv šāda organizācija. Baznīca - valstī, pasaulē pastāvošo reliģisko institūtu kopums.
Reliģija - sabiedriskās apziņas forma, kura fantastiskā veidā atspoguļo neizprastus dabas un sabiedrības spēkus un kuras raksturīgākā pazīme ir cilvēku ticība atkarībai no pārdabiskiem spēkiem. Dievs - pēc reliģiskiem priekšstatiem — pārdabiska augstākā būtne, kas radījusi pasauli un valda pār to.

Latvijas Republikas Satversmē ir 99. pants, kurā rakstīts: „Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts”. 

Tātad saskaņā ar Satversmi Latvijas politiskā organizācija, ar kuru realizēta sabiedrības vispārobligāta vadīšana ir atdalīta no valstī un pasaulē pastāvošo reliģisku institūtu kopuma. Pārdomājot šo skaidrojumu jāsecina, ka valsti tiešām nevada reliģisku institūtu pārstāvji. Tomēr vai tas nozīmē, ka reliģija ir atdalīta no valsts?

Sākumā gribējās atbildēt, ka ir atdalīta, bet diezgan ātri sapratu, ka nē. Vienkārši atcerējos valsts himnu.
„Dievs, svētī Latviju,
Mūs' dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to!”
Ar valsts himnu mēs iezīmējam, ka pastāv pārdabiskā augstākā būtne, kas radījusi pasauli un valda pār to. Bet kā būt tiem, kas nav pārliecināti par augstākās būtnes pastāvēšanu (reliģisku vai citu apsvērumu dēļ)? Vienkārši ateistam tas vārds var nozīmēt jebko – krēslu, galdu vai jebko citu. Vismaz demokrātiski ir tas, ka nav noteikts konkrētas ticības pārdabiskā būtne. Tomēr zināms mēģinājums ietekmēt neticīgos ir manāms.

Ja pavēro politiskās batālijas un īpaši vairākas jaunas likumdošanas iniciatīvas, tad var secināt, ka reliģiskā ideoloģija vienkārši virpuļo sabiedrībā un izskaidro daudzus rasisma un cilvēku naida gadījumus. Vienkārši bieži vien cilvēki nezina, ka viņu izmantotas dogmas nāk no svētiem rakstiem un izdomātām sazvērestības teorijām. Lai katru no tiem skaidrotu ir jāraksta daudz vairāk rakstu un ne tikai attiecībā uz kristietību, bet arī uz islāmu. Vienīgais, ko var secināt, ja kāda likuma iniciatīva aicina ierobežot cilvēku brīvību, laupīt viņam dzīves baudu un likt ciest, tad pārliecinoši var pateikt, ka to ir ieteicis ticīgs cilvēks (neostoicisma iespaids).

P.S. Nedaudz vairāk pētot tēzes apstiprinājums, iedziļinājis portālā likumi.lv un nācās secināt, ka Latvija ir reliģiska valsts un reliģijas rituāli ne tikai tiek aizsargāti ar likumu, bet arī daļēji finansēti no valsts un pašvaldību budžetiem. Pie tam baznīca ir atbrīvota no nodokļu nomaksas.
Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums
Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likums
Par Teoloģijas terminoloģijas apakškomisijā izstrādāto teoloģijas terminu apstiprināšanu

Whatsapp Button works on Mobile Device only

Start typing and press Enter to search